"Daugavpils teātris Latvijas teātru kopainā jau vairākus gadus izceļas ar mākslinieciski un sociālpolitiski veiksmīgu stratēģiju, repertuārā iekļaujot iestudējumus ne tikai latviski un krieviski, bet arī latgaliski. Šis trīsvalodības princips ne tikai ļauj paplašināt teātra mērķauditoriju un piedāvāt jaunus izaicinājumus aktiertrupai, vairākiem māksliniekiem piedaloties visās trīs iestudējumu grupās, bet arī paver iespējas īstenot daudzveidīgus radošos plānus. Kaut arī kvantitatīvi Daugavpils teātra repertuārā iestudējumu latgaliski ir maz, tomēr tie atstājuši nozīmīgas pēdas teātra pēdējo gadu mākslinieciskajā darbībā."

Visas trīs redzētās dramatiskās izrādes ir interesantas, svarīgas, lai rosinātu sarunu ar skatītājiem par aktuālām tēmām, noteikti palīdz katram tikt skaidrībā ar to, kas viņu uztrauc šodienas pasaulē un noteikti sniedz teātra aktieriem iespēju realizēt dažādas savas meistarības šķautnes. Tieši tas, kas nepieciešams teātrim - saruna par svarīgo ar skatītāju un interesantas lomas aktieru trupas darbam un attīstībai.

Daugavpils teātra izrādes, vismaz tās piecas, kuras piedāvātas skatē, ir piepildītas ar mīlestību pret katru tēlu, bez lieka patosa. Teātris nebaidās piesaistīt izrādes to dzimšanas vietai – jo izteiktāks vietējais kolorīts, jo siltāks vilnis gāžas no skatuves.

Man liels prieks par Daugavpils teātri, kas savulaik tika atjaunots ar politisku mērķi ieviest latvietību Daugavpilī, un sākumā tur nebija ne vajadzīgs, ne aicināts, ne pieprasīts. Pagāja ilgs laiks, kamēr tika pieradināta pilsēta un kamēr atradās Oļegs Šapošņikovs, kuram bija redzējums par teātri „ar akcentu”. Šapošņikovs saplūdinājis abas trupas, visi spēlē gan latviski, gan krieviski, gan latgaliski. Ja nu vispār ticu integrācijai, tad šajā līmenī, kur tiešām tiek mēģināts radīt kopēju kultūras telpu.

Apskatot piecas Daugavpils teātra izrādes, pirmais, kas iekrita acīs - neticama daudzveidība režijas estētikā, aktierspēlē un dramaturģijā. Izrādes, kuras apskatījām, veidoja dažādi režisori no trim valstīm – Latvijas, Krievijas un Polijas. Tie ir jauni režisori, kuri droši eksperimentē, bieži vien radot savu literāro pamatu iestudējumam. Otrs, kas pārsteidza, - jaunā trupa, kas lieliski pārzina krievu valodas runas kultūru, ir neticami plastiska un muzikāla.

Daugavpils teātris, konsekventi spēlējot izrādes trijās valodās – latviešu, krievu un latgaliešu, ir ieguvis unikālu identitāti Latvijas teātru kontekstā, no vienas puses, pilnībā respektējot savu atrašanās kontekstu un daudzveidīgo skatītāju, bet, no otras puses, veidojot repertuāru, kas balstās lielākoties mākslinieciskās izvēlēs, nevis iedomātās pasūtījuma-piedāvājuma attiecībās.