Divdesmitgadeigīs Juris jūprūjom naspiej pilneibā atspiergt pēc autonagadiejuma. Ja breinums paleidzēs jam pīsaceļtīs kuojuos, vysa turpmuokuo dzeive nūteikti pasagrīzsīs sovaiduok. Tikai kai sasamīrynuotīs ar poguotni, ja, pošam nagrybūt, esi slapkova?  Cīši vajadzātu ar kaidu parunuot, dīmžāl tyvuokīs cylvāks – muote – dīzyn vai saprūt poša sevi i nalaiž puori slīkšņam draudzeni, kas byutu gotova uzklausēt.  Patīseibā kotrs nu myusim  atsarūn sovu nūslāpumu, baiļu, aizvainuojumu, kompleksu i aizsprīdumu īslūdziejumā. Tī  nu vīnom bailem dzymst jaunys bailes, veidojūt apburtu  rinči, kas draud ar jaunu tragediju, ja cylvāki naīsamuocēsīs cyuts cytu uzklausēt i pīdūt.

1972.  godā uzraksteituo Gunāra Priedes luga „Zyluo” ir vīns nu dramaturga izcyluokijīm dorbim.  Lai gon autors sovys turpmuokuos radūšuos darbeibys  ritumā  izpeļņēja atzineibu ar daudzim cytym dorbim,  aizguojušīs laiks pīruoda, ka „Zyluos” augstais nūvērtiejums nav najaušeiba – pyrms pusgodsymta raksteitījā lugā attāluotuos problemys jūprūjom aktualys, taipat kai dorbā atspūguļuotuo sarežgeituo sovstarpejūs attīceibu doba pat storp vystyvokīm cylvākim.

‍

Pyrmizruode 2022. goda 21. oktobrī  

‍

Teātra kritiķa Ata Rozentāla recenzija: Vainas apziņu pārvarēt nav viegli.

‍

‍

‍