Valentīnai i Katrīnai liktins dzeives spēlē īdaliejs naveiksmeigys kartys, i par apskaužamu speitu pīvarēt vysys gryuteibys ari tod, ja nūtykumi pasagrīžās mozlīt kriminalā gultnī.
Tai pasauļs īkortuots, ka sīvītes mīlesteibu jyut ai acim, bet veirīši ai muogu. I par kū gon vīns nu eista latgalīša īcīneituokajīm iedīnim navarātu byut peļmeņi? Vyspuor jau sātā taiseiti peļmeņi saistuos ai gimines syltuma, muojeiguma i mīlesteibys sajyutu. Ja taidys nav tovā giminī, tu suoc meklēt aizvītojumus cytur, i tod mīlesteiba vairs naspiej pasorguot nu problemom i liktineiguom klaidom. Vīns gudrīs nazkod sacieja: ar naudu atrisynoma problema nav nikaida problema, bet izdavumi. Bet kū īsuokt ar taidom liktineigom klaidom, par kurom moksojamuo cena reizem ir pruotam naaptverama, i tu sasajyutīs kai taida dzeives tiergā izlykta prece blokūs sev leidzeiguom? Saceisit, ka tys jau ir teatris? Bet vai zynot, ai kū dzeive atsaškir nu teatra? Ar tū, ka uz teatri var atnuokt vēļreiz…
Īstudiejuma pamatā – ukrainu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga „Muotes i meitys”( oriģ. „Дочки-матери”).
Pyrmizruode : 2023. goda 25. februarī
Teātra kritiķa Toma Čevera recenzija: Pelmeņi vareņiku vietā.
Teātra kritiķes Kitijas Balcares recenzija: Nav veču, nav osoru?
