“Mēs tik bieži dzīvojam nākotnes gaidās, it kā īstā dzīve sāksies kaut kad vēlāk. Kad beigsies šis bezgalīgais darbs, parādīsies tas īstais cilvēks, mainīsies apstākļi…
Mēs gaidām šo brīdi gadiem, nemanot, ka gaidīšana pamazām pārvēršas par mūsu vienīgo dzīvi. Un pats baismīgākais nav zaudēt cerību, bet kādu dienu sajust, ka vairs nav uz ko cerēt. Cerība vienmēr raugās uz priekšu, bet dzīve notiek tikai šeit un tagad. Cilvēks var bezgalīgi atlikt sarunu, atzīšanos, soli pretī mīlestībai, soli pretī sev, būdams pārliecināts, ka laika vēl būs gana un ka visu vēl varēs labot. Taču dzīve, atšķirībā no spēles, ne vienmēr dod otru iespēju. Vampilovs liek apstāties un sev pajautāt: kas paliek pāri no cilvēka, ja visu pašu svarīgāko viņš atkal un atkal atliek uz vēlāku laiku?”
Padomju dramaturgs, kurš savos darbos spējis meistarīgi attēlot cilvēka sarežģīto, pretrunīgo dabu, savīt traģisko ar komisko, ikdienišķajā saskatīt būtisko, kādēļ nereti tiek salīdzināts ar Čehovu un raksturots kā viens no izcilākajiem 20. gadsimta dramaturgiem.
Pirmais Aleksandra Vampilova stāsts tika publicēts 1957. gada 1. novembrī ar pseidonīmu A. Saņins. Sava īsā, traģiskā mūža laikā viņš ir sarakstījis tādas lugas kā „Atvadas jūnijā” (1964), „Vecākais dēls” (1968), „Pīļu medības” (1970), „Provinces anekdotes” (1970), „Pagājušā vasara Čulimskā” (1972). Sākotnēji viņa darbi tika iestudēti tikai dažos provinces teātros, un savas dzīves laikā dramaturgs atzinību tā arī neguva. Vampilovs gāja bojā divas dienas pirms savas 35. dzimšanas dienas, noslīkstot Baikāla ezerā. Viņa lugas tika novērtētas vien pēc nāves, un šobrīd Vampilova meistarība un ieguldījums dramaturģijā ir nenoliedzams. Vairāki no viņa darbiem ir ekranizēti, un viņa lugas gūst aizvien jaunas skatuviskās versijas.
„Pīļu medības“ tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem Aleksandra Vampilova darbiem. Lugas centrā ir vilšanās dzīvē, dzīves jēgas zaudējums un nespēja atrast patiesu laimi. Pīļu medības Zilovam kļūst par nesasniedzamas harmonijas simbolu un vienlaikus par iespēju aizbēgt no realitātes. Luga pievēršas eksistenciāliem jautājumiem, kas bija īpaši raksturīgi 20. gadsimta 60. gadu padomju inteliģences tā dēvētajai „zaudētajai paaudzei”, taču ir ne mazāk aktuāli arī šodien.
“Lielākā daļa Daugavpils teātra skatītāju savu bērnību ir pavadījuši vēl padomju laikā. Mēs nevaram izvairīties no tā, kur un kā ir pagājusi mūsu bērnība. Tādēļ pievēršanās padomju dramaturģijai nekādā veidā nav saistīta ar padomju laika glorificēšanu vai nostaļģiju.
Manuprāt, Čehovs un Vampilovs ir vienas raudzes autori. Es uzskatu, ka Vampilovs ir tikpat smalks cilvēka dvēseles pazinējs kā Antons Čehovs. Turklāt man šķiet, ka Čehovu var saprast jebkurš cilvēks, tajā skaitā tāds, kurš dzīvo tālās ārzemēs, bet Vampilovs ir daudz specifiskāks un mazāk internacionāls, viņš vairāk ir domāts tiem, kuru bērnība pagājusi padomju laikā.
Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir precīzs problemātikas tvērums. Šīs lugas problemātikas centrā ir miris cilvēks. Dzīvs mironis. Šeit saprotamā valodā ir parādīta cilvēka izdzišana, dvēseles nāve, kas šobrīd ir ļoti aktuāli. Būtu ideāli, ja katrs skatītājs atpazītu sevī kaut ko no galvenā varoņa Zilova. Katrā no mums ir kaut kas nedzīvs, un Zilovs ir kolektīvs tēls. Mēs vēl paspējam iestudēt Vampilovu, kamēr viņš ir saprotams gan laikmeta, gan kultūrvēsturiskās vides kontekstā. Nezinu, vai tas būs iespējams pēc gadiem 20.”
