Izrāde par sievietēm, viņu likteņiem. Stāsti par to, cik mēs esam stipras un tai pat laikā trauslas un dziļas kā ezera ūdens. Šie ir stāsti, kas ievelk sevī un ilgi nelaiž vaļā. Tur skumjas savijas kopā ar prieku, laime - ar nelaimi, mīlestība - ar ilgām, un cilvēku likteņi saplūst kopā kā strauti, kas satek vienā ezerā.
"Es esmu zemnieciska tipa rakstniece, mana misija ir dzīvot tepat uz savas zemes, iekopt to, meklēt tajā jaunas ūdens dzīslas un zelta āderes. Mani valdzina poētiskais ikdienišķajā," tā par sevi sacījusi Regīna Ezera.
Kad pirmo reizi lasīju stāstu krājumu „Pie klusiem ūdeņiem”, katra stāsta sākumā es smējos, beigās – gribējās raudāt, bet pāri visam mani pārņēma tāds gaišs, iekšējs atvieglojums. Regīnas stāstos sievietes spēj būt gan maigas, gan ārkārtīgi nesaudzīgas pret sevi. Regīnā sadzīvoja traģiskais un komiskais, poētiskais un ikdienišķais. Tieši tādas ir arī viņas stāstu galvenās varones (Iveta, Zita, Bella un Mirdza) – iekšēji trauslas, bet drosmīgas un pašpietiekamas sievietes. Regīnas stāstos latviešu sievietes spēj visu. Bet vai sievietei vajag spēt visu? Iespējams, ka šajos stāstos sevi spēs atpazīt katra sieviete.
Strādājot ar šiem stāstiem, mani fascinēja arī tas, kā Regīna raksta par skumjām un vientulību. Tā par skumjām neraksta neviena cita latviešu rakstniece. Viņai piemīt ļoti dziļa intuīcija. Skumjas viņas stāstos ir gluži vai svētas. Katrā cilvēkā ir tāda vieta – klusie ūdeņi. Lielākā drosme ir runāt par to, kas visvairāk sāp. Tik drosmīgas ir šo stāstu galvenās varones. Kā ūdens dzīslas. Zelta āderes.
Pasaule šobrīd nav drošākā vieta, kur dzīvot. Mūsdienu steigā un tehnoloģiju
laikmetā, kad savstarpējā komunikācija ir kļuvusi paviršāka, varbūt nav nekā svētāka, kā ieklausīties otra cilvēka klusajos ūdeņos. Varbūt vienīgā zeme, kur mēs visi patiesi vēlamies aizbraukt, nav ģeogrāfiska vieta, bet cilvēka sirds. Šajā sapņu un nomoda ceļojumā dodas visas galvenās stāstu varones. Un skatītāji varēs tajā doties viņām līdzi.
Interesants ir arī šo stāstu sarakstīšanas laiks. Regīna tos rakstīja žurnālam „Karogs”, kur tie tika publicēti. Kopkrājumā tie nonāca tikai pēc tam. Divi no tiem ir sarakstīti 1985.gadā, bet abi pārējie – 1986. un 1987.gadā. Es pati piedzimu 1988.gadā. Tagad ir 2023.gads, bet ir sajūta, ka Regīna šos stāstus sarakstījusi tikai vakar... Prātam neaptverami! (kā teiktu Bella).