Horasa Makoja 1935. gadā uzrakstītā kulta romāna darbība notiek ASV Lielās depresijas laikā. Krīze iedzina cilvēkus izmisumā, un sākās sarežģīta cīņa par izdzīvošanu. Viens no peļņas avotiem bija deju maratoni, kuri varēja ilgt mēnešiem. Noslēgumā uzvarētājs saņēma 1500 dolārus, taču daudzi maratonos piedalījās, lai saņemtu bezmaksas ēdienu. Šajos maratonos cilvēki zaudēja veselību, pašcieņu, dažkārt arī dzīvību. Deju pārvērta par spīdzināšanas rīku. Maratoni kļuva par realitātes šovu priekštečiem.
Izrāde “Nodzītus zirgus nošauj” ir par to, kā sarežģīti apstākļi iznes virspusē ikdienā slēptās īpašības – ļaunprātību, izdevīguma meklēšanu, skaudību, dusmas, nodevību. Šī izrāde ir pārdomas par totālu vientulību, pat tad, ja kāds ir blakus, par patiesu jūtu, vēlmju un prieka neatgriezenisku zaudējumu, par sistēmu, kura nogalina cilvēku cilvēkā. Taču katram ir iespēja izvēlēties – aiziet vai palikt. Dzīve ir mūsu izvēļu summa.
Amerikāņu rakstnieks, kura romāni atainoja skaudro realitāti un grūtības, ar kurām
saskārās amerikāņi Lielās depresijas un pēckara periodā.
Pirmā pasaules kara laikā viņš dienēja gaisa spēkos, par savu dienestu saņēma apbalvojumu Croix de Guerre (Kara krustu). Pēc kara viņš vairākus gadus nostrādāja žurnālistikā, kā arī rakstīja stāstus publicēšanai žurnālā “Black Mask”. Lielās depresijas laikā zaudēja darbu un devās uz Holivudu, lai izmēģinātu spēkus aktiera arodā. Šajā periodā piestrādāja par apsargu deju zālēs, kur arī guva iedvesmu savam pirmajam romānam “They Shoot Horses, Don’t They?” (1935). Ar laiku Makojs pievērsās filmu scenārijiem un strādāja ar režisoriem Henriju Hetaveju, Nikolasu Reju, Raulu Volšu un citiem. 14 gadus pēc Horasa Makoja nāves, 1969. gadā, romānu“They Shoot Horses, Don’t They?” ekranizēja režisors Sidnijs Polaks, un vienu no titullomām šajā filmā izpildīja aktrise Džeina Fonda. Pateicoties ekranizācijai, šis darbs kļuva pazīstamāko Horasa Makoja radošajā biogrāfijā.
Amerikā Lielās depresijas laikā tika piedzīvots necilvēcīgu deju maratonu bums. Tolaik šādi maratoni varēja noritēt mēnešiem ilgi, liekot dalībniekiem būt nemitīgā kustībā, atļaujot vien neilgus pārtraukumus, taču gribētāju šādā veidā nopelnīt, izsisties šovbiznesā vai vienkārši būt paēdušiem un siltumā netrūka, tāpat kā skatītāju, kas uz dalībnieku mokām noraudzījās kā uz aizraujošu izrādi.
Pirmais zināmais deju maratons ASV tika organizēts 1909. gadā, tajā piedalījās 170 pāri. Pēc 15 stundām uz deju plača bija palikuši vien trīs pāri, un vietējais šerifs pārtrauca maratonu, jo uzskatīja, ka tas apdraud dalībnieku veselību. Masveida apmātība ar deju maratoniem sākas 1923. gadā, kad amerikāniete Alma Kamingsa (Alma Cummings) nodejoja 27 stundas bez pārtraukuma, uzstādot jaunu rekordu. Viņas panākumi kļuva par pierādījumu cilvēka ķermeņa neiedomājamām spējām un iedvesmoja daudzus citus šo panākumu atkārtot, uzstādīt jaunu rekordu un gūt arī savas 15 minūtes slavas. Nākamo trīs nedēļu laikā viņas rekords tika gāzts vairākkārt. Sākās deju maratonu ēra.
Uzņēmīgi biznesmeņi saprata, ka šādi maratoni ir lieliska iespēja nopelnīt. Pasākumi pārvērtās par stundām ilgiem priekšnesumiem, kuros sacensības notika dzīvās mūzikas pavadījumā, bet īsajos pārtraukumos tika piedāvāti izklaidējoši priekšnesumi. Cilvēki labprāt nāca paskatīties uz deju maratoniem, jo tas palīdzēja novērsties no pašu grūtībām. Jāpiebilst, ka maratonu uzvarētāji ieguva samērā nelielas naudas balvas, nesamērojamas ar ieguldīto laiku un enerģiju. Viens no ilgākajiem maratoniem notika Čikāgā, tas ilga no 1930. gada 29. augusta līdz 1931. gada 1. aprīlim – 5152 stundas jeb 214 dienas, un uzvarētāju pāris saņēma vien 2000 dolārus.
Dažādos maratonos noteikumi varēja nedaudz atšķirties, taču galvenais princips bija – turpini kustēties! Dejotājiem ļāva atpūsties 15 minūtes katru stundu, pauzēs varēja pagulēt, izmasēt kājas, nomainīt apavus utt. Dažreiz ēst un mazgāties nācās, atrodoties turpat uz deju grīdas. Starp citu, ēdināt varēja līdz pat 12 reizēm dienā, kas bija viens no faktoriem, kāpēc daudzi dalībnieki nāca uz šādiem maratoniem. Nereti varēja novērot situāciju, ka dejotājs sacensību laikā ir iemidzis un viņu cenšas noturēt deju partneris. Ja dejotāja ceļi pieskartos zemei – pāris tiktu diskvalificēts.
Tas bija nežēlīgs pārbaudījums – gan fiziski, gan psiholoģiski, un bija gadījumi, kad maratonu dalībnieki mira turpat uz deju grīdas. Par vienu no pirmajiem upuriem kļuva Homērs Morhauss, kurš zaudēja samaņu un nomira zem citu dejotāju kājām.
Interese par deju maratoniem noplaka 1930. gadu beigās, uz to brīdi vairākumā no ASV štatiem šādi maratoni jau bija aizliegti.