„Šausmu stāsta žanrs latviešu oriģinālliteratūrā līdz šim nav bijis īpaši populārs – galvenokārt vēsturisku iemeslu dēļ, jo padomju režīma laikā šim žanram bija liegta brīva attīstība. Taču saujiņa rakstnieku, kuru interpretācijā žanrs tomēr radis izpausmi arī latviešu rakstniecībā, apliecina, ka iztēles, tostarp arī biedējošās iztēles, apcirkņi latviešu literatūrā ir tālu no iztukšotiem. Šausmu faktoru latviešu rakstnieki, ja rodas tāda vajadzība, nemeklē pārpasaulīgajā, globālajā un atklāti biedējošajā, bet sadzīviskajā un ikdienišķajā – par briesmu slēptuvi var izrādīties labi pazīstami, ikdienā lietojami priekšmeti, šausmas var piemeklēt šķietami drošā vidē, tuviniekos, bieži arī paša vēstītāja vai varoņa dvēseles ainavā.”
Astoņdesmit otrā gada rudenī Bērzciemā un Engurē norisinājās vairāki dīvaini notikumi: kādas meitenes mīklaina pazušana, Engures kapsētas aizmugurē pēkšņi uzradies vecs, gaiši zils zārks, kā arī kāda jaunekļa traģiska bojāeja Tukuma-Engures ceļa vidusposmā. Taču starp visiem šiem notikumiem pastāv kāda neskaidra, visai briesmīga sakarība, un viss sākās ar jūras krastā izskalotu rotaslietu.
„Jolanta pamodusies, paskatījusies uz loga pusi un neizsakāmās šausmas pamirusi: aiz loga kāds stāvējis. Pēkšņi tumšais svešinieks izslīdējis cauri sienai un bijis istabā. Tērpies tādā kā melnā apmetnī, bet visšausmīgākā bijusi seja - kā miroņgalva kapucē; pussapuvušas cīpslas un ādas gabali garām strēmelēm nokarājušies uz leju. Acu dobumos bijuši sarukuši pussapuvuši acāboli. Rokā viņš turējis Jolantas atrasto krustiņu. Jolanta sapratusi, ka viņš atnācis tai pakal̦ un grib aizvest sev līdzi.”
Saulrieta pēdējo staru gaismā jaunais arhitekts Miera ielas kapsētā sastop noslēpumainu būtni, kura savaldzina viņa sirdi, nepasakot ne vārda. Kad viņa aicina nākt līdzi, jauneklis nespēj pretoties. Nakts melnumā viņi klīst pa Rīgu, līdz klusajās, šaurajās un līkumainajās Torņakalna ieliņās jauneklim sajūk visas debespuses un viņš vairs nespēj saprast, kur atrodas. Nākamajā rītā liekas, ka nakts pastaiga bija nosapņota, taču atmiņā iespiedies viņas tēls. Helēna. Viņas vārds bija Helēna. Kas viņa bija un kur viņa pazuda?
„Saule nokāpa pret rietu. Īgns un nemierīgs es klaiņoju pa kapsētu. Aplūkoju kādu pieminekli, pagriezu galvu sāņus un pēkšņi satrūkos tik stipri, ka elpa man sāpīgi iecirtās kaklā,- tikai dažu soļu atstatumā no manis manī skatījās nekustīga sievietes seja. Nespodrā, bālā seja, kurā skarbi staroja tumši sarkana mute, vērās manī plati atdarītām, tumšām acīm. Nākamajā spriegas vērošanas mirklī ietvēru sievieti visu - taisna, tumšās, iezilganās drēbēs tērpta, gar sāniem nolaistām rokām viņa stāvēja pie kāda kapa.”
Kad pār miglotiem laukiem jau bija nolaidusies pelēka krēsla, migla bija kļuvusi vēl biezāka un smagāka, nogurušais Atāls brida kartupeļu vezumam iepakaļ un pēkšņi blakus ejošā svešiniekā sazīmēja senu draugu, savu cīņu biedru, par kuru mēļoja, ka septiņpadsmitā janvāra kaujā viņš ar visu vadu pazudis bez miņas. „Atnāciet kādreiz pie manis,” Atāls lūdza, turēdams drauga stindzinoši auksto roku savējā. Un kādu vakaru viņi visi arī atnāca...
„Tad invalīds izdzirda vieglu soļu troksni, kas nāca arvien tuvāk, un juta sejā zemes miklumu un trūdu elpu. Un gaiss likās kļuvis saltāks nekā vakar un vēl šovakar. Viegli nodrebinādamies, Atāls atkāpās atpakaļ priekšnamā, lai dotu ciemiņiem ceļu. Tiesa, piķa melnajā tumsā nekā nevarēja saredzēt, bet viņš juta, ka nav vairs viens.”
Kad viņš pirka Rīgas Centrāltirgū šo veco spoguli ar smalkiem kokgriezumiem rotāto ietvaru, lai iepriecinātu savu mīļoto, viņš nenojauta, ka spoguļa duļķainā atspulga dzīlēs uzglūn nāvējošas briesmas.
„Vārgajā, bālganajā gaismā, kas caur aizkariem iespīdēja no ielas, es samanīju savu miglaino atspulgu, un vienubrīd man šķita, ka tas ir divkāršojies - it kā spogulis atspoguļotu ne tikai mani, bet arī kādu, kas atrodas man aiz muguras. Taču man negribējās par to domāt.”
Ķesteris Indriķis pirms nāves dalās savā dzīves stāstā, izsūdzot grēkus par pieļautajām netiklībām un slepkavībām. Taču viss sākās ar mīlestību, stipru un galvu reibinošu. Tad viņš pat nenojauta, ka saskarsies ar raganām, moku kambariem un, iespējams, pašu nelabo.
„Man likās, it kā rijas jumtam pāri veltos smagi riteņi un elsotu neredzami zirgi. Durvis atsprāga vaļā, un rijā ievēlās pelēks viesulis. Krāsns izdzisa, dziļa tumsa ietina riju, un kaktos sāka lēkāt bālganas liesmiņas, brīžam izstiepdamās garumā, brīžam saplakdamas un savilkdamās apaļos uguns kamolos. Bet mācītāji nemitējās skaitīt lūgšanas un Jēzus Kristus vārdā uzsauca elles spēkiem mitēties trakot. Un, kā par brīnumu, negantā auka norimās tikpat ātri, kā bija uznākusi. Un es dzirdēju tikai savas sirds skaļo pukstēšanu.”
Bija salta februāra nakts. Taču tā likās citādāka nekā agrāk – daudz dziļāka, nospiedošāka un baisāka, un likās, ka tumsa pamazām smacē. Nemierā uzmodusies, sieva sauca pēc vīra, taču viņš bija pazudis. Vai viņš tiešām būtu viņu pametis nakts vidū? Vai pēkšņi izlēmis izspēlēt ļaunu joku? Vai tomēr šajā tumšajā naktī bija noticis kas nelāgs?
„Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu, gūlās uz krūtīm, spieda un smacēja; likās, šī tumsa ar piepūli jāieelpo un jāizelpo kā slīcējam ūdens, pretējā gadījumā būs tūdaļ jānosmok. Arvien pieauga paniska baiļu sajūta, kurai viņa nemācēja rast izskaidrojumu un tādēļ nespēja pretoties. Nespēdama ilgāk izturēt, viņa trūkās sēdus, sauca vīru, bet tā blakus nebija. Viņa sataustīja tikai vīra kreklu, kas vēl glabāja miesas siltumu.”
Georgijs Surkovs pārstāv Latvijas jauno režisoru paaudzi. 2013. gadā viņš absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, 2016. gadā - maģistrantūru Maskavas akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolā. Ir strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī, Valmieras drāmas teātrī, uzvedumus veidojis arī Viļņas Vecajā Drāmas teātrī, Maskavas teātrī „Sovremeņņik”, Tagankas teātrī Maskavā u.c. Līdz šim viņš Daugavpils teātrī ir iestudējis sešas izrādes: „Valentīna diena”, „Tas viss ir viņa”, „Tumšās alejas”, „Kaija” (režijas kopdarbs ar Oļegu Šapošņikovu), „Pieci vakari”, „Cilvēks no Podoļskas”. Izrāde „Tas viss ir viņa” 2014. gadā saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem”, savukārt izrāde „Pieci vakari” tika nominēta „Spēlmaņu nakts 2017” balvai „Gada izrāde”. 2021. gadā divi Georgija Surkova iestudējumi tika iekļauti Krievijas teātra balvas „Zelta maska” long-list izlasē.
Andris Eglītis ir scenogrāfs un mākslinieks, kurš specializējas glezniecības un instalācijas mākslas jomā. Studējis Mančestras Metropolitēna universitātes Tēlotājmākslas nodaļā, Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūtā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur arī strādājis kā pasniedzējs. 2013.gadā saņēmis „Purvīša balvu” par personālizstādi „Zemes darbi”. 2015.gadā kopā ar Katrīnu Neiburgu pārstāvēja Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē. 2017. gadā bija nominēts „Spēlmaņu nakts” balvai par scenogrāfiju izrādei „Pazudušais dēls” Valmieras drāmas teātrī. Viens no pēdējiem darbiem scenogrāfijā tika veidots operai „Hamlets” Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
Platons Buravickis – komponists un pianists. Kompozīciju mācījās pie Viļņa Šmīdberga Rīgas 5. mūzikas skolā, Pētera Vaska Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Selgas Mences Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Saņēmis Nika Gothama Mūzikas balvu par spilgtu radošo darbību 2014./2015. akadēmiskajā gadā. Darbi godalgoti kompozīciju jaunrades konkursā (1. vieta – 1999, 2007) un Pētera Vaska kompozīciju konkursā (2. vieta, 2012 un 3. vieta, 2014). Teātra mūzika radīta izrādēm „Eglīte pie Ivanoviem” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, „Apmānītā” JRT, „Saule riet austrumos” Dirty Deal Teatro, „Persona”, „Latvieši” Nacionālajā teātrī, „Dailes teātra kanons/Bartkevičs. Segliņa. Buravickis” Dailes teātrī u.c.
Inga Bermaka – teātrī specializējas scenogrāfijā un kostīmu skiču izstrādē, ārpus teātra – interjera dizainā. Ir apguvusi metālmākslu Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, funkcionālo un industriālo dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kā kostīmu māksliniece un scenogrāfe ir strādājusi Daugavpils teātrī, Valmieras teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. 2011. gadā kopā ar Agnesi Leilandi bija nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai „Gada spilgtākā debija” par scenogrāfiju un kostīmiem izrādē „Otello” Jaunajā Rīgas teātrī un izrādē „Gribu, bet baidos” Valmieras teātrī, un 2015. gadā abas bija nominētas „Spēlmaņu nakts” balvai „Gada kostīmu vai grima mākslinieks” par kostīmiem izrādei „Leo – mazais lauva” Daugavpils teātrī.