Kaids nūteikti atīs
Kāds noteikti atnāks

Juns Fose

Norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, nereti dēvēts par norvēģu literatūras jauno Henriku Ibsenu. 2023. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”.

Rakstnieka darbi tiek izdoti kopš 80. gadu sākuma, bet dramaturģijai viņš pievērsies 90. gadu sākumā. “Kāds noteikti atnāks” (“Nokon kjem til å kome”, 1992) ir viņa pirmā uzrakstītā luga, un šobrīd tā ir viena no visbiežāk iestudētajām. Savukārt pirmā luga, kura tika iestudēta teātrī, bija “Mēs nekad nešķirsimies” (“Og aldri skal vi skiljast”), tā pirmizrādi piedzīvojusi 1994. gadā Bergenas teātrī. Šobrīd viņš ir otrs pasaulē visvairāk iestudētais norvēģu dramaturgs aiz klasiķa Ibsena, un viņa lugas ir tulkotas vairāk nekā 40 valodās. 

Juns Fose raksta jaunnorvēģu valodā (nynorsk), kuru rakstībā lieto tikai ap 10 % Norvēģijas iedzīvotāju. Vienā no intervijām viņš atzīmē, ka jaunnorvēģu rakstība ir viņa izloksnei tuvāka nekā valstī visplašāk izmantotā rakstība būkmols (bokmål), lasot darbus jaunnorvēģu valodā, viņš dzird savu vecmāmiņu runājam. 

Viņa rokraksta spilgtākās iezīmes ir vārdu un frāžu atkārtošanās, iekšējie monologi, pauzes un muzikalitāte. 

“Manā dramaturģijā vārds “pauze” neapšaubāmi ir svarīgākais un visbiežāk lietotais vārds – gara pauze, īsa pauze vai vienkārši pauze. Šajās pauzēs var ietilpt tik daudz visa kā – vai arī tik maz. Tas, ko nespēja pateikt, tas, ko negribēja pateikt, vai tas, ko vislabāk var pateikt, neko nesakot.” stāsta J. Fose. 

“Es uzskatu, ka manos darbos pastāv divas valodas – tā, kurā es rakstu, un klusums, mēmā valoda, kas ir paslēpta aiz uzrakstītā. Vārdi ir tik raupji, paši par sevi tie izsaka tik maz,” kādā citā intervijā pārdomās dalās rakstnieks. 

“Šis vīrs rīkojas kā ķirurgs ar skalpeli, uzšķēržot visparastākos, visikdienišķākos notikumus, atplēšot dzīves fragmentus, noliekot tos zem mikroskopa un sīki izpētot, lai vēlāk pasniegtu tos kā skarbus, Rietumnorvēģijas krāsās iekrāsotus drudžainus sapņus Hieronima Boša murgu garā, dažkārt tik nebeidzami vientulīgus, tumšus un baismus, ka pat Kafka izbītos, ja sastaptu dažus no šiem tekstiem tumsā...” (kritiķis E. Mikelsens).