Hekubes stāsts dzimst no jūras un vēja. Karš ir beidzies, Troja - iznīcināta. Sēžot izdegušajā zemē, nogurušie grieķu karavīri vēlas doties mājās. Taču vējš norimst, jūra stāv nekustīga, laivas nespēj doties tālāk. Karavīri vēršas pie dieviem un lūdz viņu palīdzību... Lai izkustētos no vietas, kādam jāupurē kas ļoti vērtīgs. Grieķu varoņa Ahileja gars paceļas no sava kapa un pieprasa upurēt Poliksenes, Hekubes meitas, dzīvību. Tad vējš piepūtīs grieķu buras.
Paverdzinātā Trojas valdniece Hekube sapnī redz vai nu eņģeli, vai dēmonu — sava dēla Polidora ēnu. Viņš paredz Poliksenes nāvi un iečukst patiesību par savu bojāeju.
Nākamajā dienā, baidoties no varoņa Ahileja dusmām, grieķi izrauj Polikseni no mātes skavām un nogalina, pārgriežot rīkli.
Savukārt Trāķijas ķēniņu Polimēstoru uz nežēlīgu slepkavību dzinusi alkatība un bailes par savu un savu bērnu dzīvību – viņš nonāvējis Polidoru, Hekubes un Priama jaunāko dēlu, kuru Priams bija ar visiem Trojas dārgumiem nosūtījis pie sava drauga, lai izglābtu no drošas nāves. Pēc Trojas sakāves Polimēstoram nebija vairs svēta ne draudzība, ne Priamam dotais zvērests. Nogalinātā Polidora līķi viņš iemetis jūrā, atstājot bez apbedījuma.
Ieraugot sava dēla līķi, kas izskalots krastā, Hekube pārvēršas niknā briesmonī — viņa pieprasa atriebību. Ar Agamemnona palīdzību Hekube ievilina Polimēstoru un viņa divus dēlus trojiešu sieviešu nometnē, aizbildinoties ar to, ka grib pastāstīt par senajiem Trojas dārgumiem. Kad viesi ir klāt, Hekube kopā ar Trojas sieviešu palīdzību nogalina Polimēstora dēlus un slepkavnieku padara aklu.
Hekube gūst atriebības katarsi, savukārt Polimēstors sava akluma tumsā sāk redzēt nākotni.
Leģenda vēsta, ka Hekube vēlāk pārvēršas milzīgā, melnā sunī ar mūžīgi kvēlojošām acīm un kalpo Hekatei, maģijas dievietei. Viņa aizsargā bezpajumtniekus, trūcīgos, klejotājus un nakts tumsā apmaldījušos.
Tatjana Stepančenko-Bogdana ir absolvējusi Maskavas A.Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta (GITIS) M. Knēbeles pēdējo kursu, kuru pēc M. Knēbeles nāves pārņēma ne mazāk ievērojami režisori Leonīds Heifics, Natālija Zvereva un Oļegs Kudrjašovs. Neilgi pēc institūta absolvēšanas viņa pārcēlās uz Vāciju, vēlāk uz Franciju, kur piedalījusies dažādos teātra un kino projektos, iestudējusi izrādes, mācījusi aktiermeistarību. “Hekube” ir režisores pirmais darbs Latvijā.
Troja ir kritusi. Hekube ir zaudējusi savu troni. Postaža, vardarbība, neattaisnojams barbarisms, sveša īpašuma izlaupīšana, gūstekņu pazemošana, verdzība. Rēgi, kas iznākuši no kapenēm, nemierīgs gars, atriebība. Tas viss ir atrodams Eiripīda lugā, taču šī luga nav tikai par to…
Tā ir luga par GARA brīvību un verdzību, par tādu jēdzienu kā “savējais” un “svešais”, “civilizācija” un “barbarisms” pretstatījumu. Hekube ir paradoksāla metafora, kas izaug mūsu acu priekšā, par to, kā kara apstākļos mainās mūsu priekšstati par draudzību un naidu, vienaldzību un līdzjūtību, varonību un cēlumu, zemiskumu un noziegumu. Karš neatstāj nekādas ilūzijas. Tajā nav uzvarētāju.