Romāns izdots 1944. gadā un ir liecība 20. gs. 30. gadu Latvijas sabiedrībai. Izmantojot laikmeta reālijas un tipāžus, veidots sižets ar skaidru morāli, kas cauri laikiem aktuāla sabiedrībā.
Tajā sakoncentrējas gan autores agrākajos sacerējumos aizsāktās problēmas (aprēķina laulības, precētas sievietes mīlestība pret citu vīrieti, bērnu un vecāku attiecības ģimenē,
jaunatnes audzināšana skolā), gan rakstnieces dzīves pieredze un amata prasmes.
Elīna Zālīte indivīda gribu, rīcību, attieksmes skata kā sociālpsiholoģisku parādību, kuru veido sociāli un sadzīves faktori. Dzīves vilcienā, pēc autores uzskata, mēs paši iekāpjam un paši izkāpjam atbilstoši mūsu garīgās, ētiskās un morālās attīstības pakāpei. Elzas aplamais ceļš nav nejaušība, bet gan mērķtiecīgas gribas vadīta vēlēšanās.
Tāpat romāns uzskatāmi atklāj, ka Elzas traģēdija ir likumsakarīgs nepareizas audzināšanas rezultāts. Ģimenes trūcīgums, mātes audzināšana, bagāto draudzeņu vērtības, tulkotie piedzīvojumu un mīlas romāni, skolas audzināšanas sistēma, buržuāziskās sabiedrības garīgā stagnācija - apkārtējās vides postošie faktori, kuri pilienu pa pilienam krājās Elzas nenobriedušajā apziņā un veicināja viņas vērtību skalas deformāciju.
A.Kavacis rakstā “Vai vienīgi…” (Cīņa, 1980.g.) piezīmē, ka “Agrā rūsa” uzskatāmi parāda, kā “tiekšanās pēc ērtas dzīves ierauj cilvēku kompromisa ritenī, lai sviestu augšup un lejup, līdz beidzot samaltu.” Romāna aktualitāti uzsvēris arī G. Cilinskis: “Mūžam aktuāla būs romāna pamatdoma: cilvēks nekad nedrīkst runāt pretī savai sirdsapziņai.” (Zvaigzne, 1980)
Romāns dramatizēts un uzvests Latvijas profesionālajos un amatieru teātros. 1979. gadā Rīgas kinostudijā uzņemta filma “Agrā rūsa”, režisors Gunārs Cilinskis, scenārija autore Lija Brīdaka. 2007. gadā pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja mūzikls “Agrā rūsa”, ko pēc E. Zālītes romāna motīviem veidoja Jānis Lūsēns un Pēters Brūveris.
Tatjana Stepančenko-Bogdana ir absolvējusi Maskavas A.Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta (GITIS) M. Knēbeles pēdējo kursu, kuru pēc M. Knēbeles nāves pārņēma ne mazāk ievērojami režisori Leonīds Heifics, Natālija Zvereva un Oļegs Kudrjašovs. Neilgi pēc institūta absolvēšanas viņa pārcēlās uz Vāciju, vēlāk uz Franciju, kur piedalījusies dažādos teātra un kino projektos, iestudējusi izrādes, mācījusi aktiermeistarību. “Hekube” ir režisores pirmais darbs Latvijā.
Troja ir kritusi. Hekube ir zaudējusi savu troni. Postaža, vardarbība, neattaisnojams barbarisms, sveša īpašuma izlaupīšana, gūstekņu pazemošana, verdzība. Rēgi, kas iznākuši no kapenēm, nemierīgs gars, atriebība. Tas viss ir atrodams Eiripīda lugā, taču šī luga nav tikai par to…
Tā ir luga par GARA brīvību un verdzību, par tādu jēdzienu kā “savējais” un “svešais”, “civilizācija” un “barbarisms” pretstatījumu. Hekube ir paradoksāla metafora, kas izaug mūsu acu priekšā, par to, kā kara apstākļos mainās mūsu priekšstati par draudzību un naidu, vienaldzību un līdzjūtību, varonību un cēlumu, zemiskumu un noziegumu. Karš neatstāj nekādas ilūzijas. Tajā nav uzvarētāju.